Latin
[edit]Etymology
[edit]From fīniō (“to finish; set, appoint”) + -īvus.
Pronunciation
[edit]- (Classical Latin) IPA(key): [fiː.niːˈtiː.wʊs]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): [fi.niˈtiː.vus]
Adjective
[edit]fīnītīvus (feminine fīnītīva, neuter fīnītīvum); first/second-declension adjective
- final
- (in rhetoric) defining, explaining
- (in grammar) definite; indicative
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | |
| nominative | fīnītīvus | fīnītīva | fīnītīvum | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīva |
| genitive | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīvī | fīnītīvōrum | fīnītīvārum | fīnītīvōrum |
| dative | fīnītīvō | fīnītīvae | fīnītīvō | fīnītīvīs | ||
| accusative | fīnītīvum | fīnītīvam | fīnītīvum | fīnītīvōs | fīnītīvās | fīnītīva |
| ablative | fīnītīvō | fīnītīvā | fīnītīvō | fīnītīvīs | ||
| vocative | fīnītīve | fīnītīva | fīnītīvum | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīva |
Related terms
[edit]References
[edit]- “finitivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “finitivus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
Retrieved from "https://en.wiktionary.org/w/index.php?title=finitivus&oldid=88851444"