Elīsa, arī Elīša (ivritā: אֱלִישָׁע, Ĕlîšāʿ — ‘Dievs ir pestīšana’), ir viens no nozīmīgākajiem Vecās Derības praviešiem, kura darbība Bībeles tradīcijā saistīta ar 9. gadsimta p.m.ē. Izraēlas ziemeļu valsti, sadalītās monarhijas laikmetā. Viņš tiek attēlots kā pravieša Elijas māceklis un pēctecis, kas pēc skolotāja aiziešanas turpina un paplašina pravietisko misiju, īpaši uzsverot Jahves varas izpausmi ikdienas dzīvē, sabiedriskajās attiecībās un valsts politiskajos procesos. Elīsas darbība norisinās politiski un reliģiski sarežģītā laikposmā, kad Ziemeļizraēlā valdīja vairāki valdnieki, tostarp Omrīdu un Jehu dinastijas ķēniņi, piemēram, Jorāms, Jehu un Joāšs. Šo periodu raksturo politiska nestabilitāte, dinastiju maiņas un spriedze starp Jahves kultu un apkārtējo tautu reliģiskajām tradīcijām. Bībeles vēstījumā Elīsa bieži parādās kā reliģiski politisks autoritātes avots un valdnieku padomdevējs. Pravietiskā tradīcija viņu saista arī ar Jehu nākšanu pie varas, kas iezīmēja būtiskas pārmaiņas Izraēlas dinastiju politikā.
Galvenais avots par Elīsu ir Otrā Ķēniņu grāmata, īpaši tās 2.–13. nodaļa, kur atspoguļots plašs pravieša darbības cikls. Tajā aprakstīts Elīsas aicinājums pēc Elijas aiziešanas, viņa kalpošana un daudzi brīnumi, tostarp slimnieku dziedināšana, bada mazināšana, eļļas un pārtikas pavairošana, kā arī mirušo atdzīvināšana. Šajos tekstos Elīsa tiek attēlots kā pravietis, kura autoritāte balstās ne tikai pravietiskajā vārdā, bet arī konkrētās darbībās, kas apliecina Jahves klātbūtni un aktīvu iesaisti Izraēlas vēsturē un atsevišķu cilvēku dzīvēs.
