Bahreina (arābu: البحرين, Baḥrayn), oficiāli Bahreinas Karaliste (مملكة البحرين, Mamlakat al-Baḥrayn), ir salu valsts Āzijā. Valsts atrodas uz 3 lielām un vairākām nelielām salām Persijas līcī. Valsts iekārta ir konstitucionālā monarhija. Tās galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Manāma.

Bahreinas nosaukums no arābu valodas nozīmē "divas jūras", kas visticamāk ir atvasināts no fakta, ka galveno salu no visām pusēm apskalo sālsūdens (Persijas līcis), iekams tajā pašā laikā no dziļurbumiem pazemē ir iegūstams pietiekoši liels kvantums ar saldūdeni dzeramā ūdens vajadzībām.^[1]

Ap 2000. gadu p.m.ē. caur Bahreinu veda šumeru tirdzniecības ceļi uz Seno Indiju. Ap 650. gadu p.m.ē. to iekaroja Asīrija, tad Ahemenīdu impērija. 324. gadā p.m.ē. to pakļāva Aleksandrs Lielais, vēlāk Seleikīdu impērija un aptuveni no 130. gada p.m.ē. Partas impērija, vēlāk Sasanīdu impērija.

Kad 630. gadā salu iekaroja arābi, par dominējošo reliģiju kļuva islāms. 13. gadsimtā to pakļāva persieši, 1515. gadā portugāļi, 17. un 18. gadsimtā atkal persieši. Kopš 1783. gada Bahreinā valda arābu el Halīfu dinastija, kas 1820. gadā noslēdza aizsardzības līgumu ar Britu Austrumindijas kompāniju, 1867. gadā Bahreina kļuva par Britu impērijas protektorātu. 1932. gadā Bahreinas naftas kompānija BAPCO sāka naftas ieguvi un tā kļuva par vienu no Apvienotās Karalistes svarīgākajām militārajām bāzēm Tuvajos Austrumos.

1971. gada 14. augustā šeihs Isa bin Salmans el Halīfa pasludināja neatkarību un pasludināja sevi par emīru. 1973. gadā Bahreina saņēma konstitūciju un notika parlamenta vēlēšanas, bet jau 1975. gadā parlamentu atlaida. 2002. gada 14. februārī emīrs izsludināja jaunu konstitūciju, kas cita starpā paredzēja valsts pārveidošanu par karalisti un parlamenta atjaunošanu.

2011. gadā šiītu opozīcija rīkoja demonstrācijas pret sunnītu valdību. Saūda Arābija nosūtīja aptuveni 1000 karavīru un 500 policistu nemieru apspiešanai 2020. gada septembrī Bahreina parakstīja miera līgumu ar Izraēlu.

Skatīt arī: Bahreinas administratīvais iedalījums

Valstī kopš 1783. gada valda Āl Halīfu dinastija. 2001. gada referenduma rezultātā Bahreina no emirāta pārtapa konstitucionālā monarhijā. 2002. gadā valstī notika pirmās parlamenta vēlēšanas. Parlaments sastāv no 40 deputātiem ar padomdevēja tiesībām. Valsts galva kopš 1975. gada ir karalis Hamads, kurš ieceļ premjerministru (kopš 1971. gada premjerministrs ir karaļa tēvocis kroņprincis Halīfa Bin Salmāns Āl Halīfa) un apstiprina tā izvēlētos Ministru kabineta locekļus.^[2]

Valsts administratīvi iedalās 4 muhāfazās/gubernatūrās.^[3]

Pēc 2010. gada datiem, Bahreinā dzīvoja aptuveni 1 234 571 iedzīvotāju, no kuriem 46% (568 399) bija pilsoņi un 54% (666 172) nepilsoņi.^[4]

Vēl arvien iedzīvotāji pārsvarā ir arābi, tomēr vairāk nekā 300 000 imigrantu bija no Indijas. Pēc reliģiskās piederības 90% iedzīvotāju ir musulmaņi (šiīti — 65%, sunnīti — 35%).

Bahreinas ekonomika pārsvarā balstās uz naftas un gāzes ieguvi, taču, izsīkstot izrakteņu atradnēm, pēdējos gados attīstās arī citas nozares. Tā ir pirmā Persijas līča valsts, kuras naftas krājumi ir praktiski beigušies. Bezdarbs ir aptuveni 15%, kas ir augstākais rādītājs līča valstu vidū. Valstī ir izveidota viena no reģionā labākajām izglītības un veselības aizsardzības sistēmām.

Pēdējos gados Bahreinā ir attīstījies tūrisms, jau vairākus gadus notiek F1 sacensības (Bahreinas Grand Prix). Populārākie tūrisma objekti ir Manāmas tirgus, Hamīsas mošeja, Bahreinas forts, Pērļu zvejas muzejs, Aradas forts, Karaļa Fahada dambis, Naftas urbums nr. 1, Naftas muzejs.

Plašas investīcijas te veic Igaunijas investīciju fonds LHV Persian Gulf Fund.^[5]

• Bahreinas valdnieki

• Bahreina - tūrisma ziņas^{[novecojusisaite]}